vakar ilgi nevarēju aizmigt, gan tāpēc, ka cienītais krāca kā vilciens, gan arī tāpēc, ka beidzot saņēmos uzadīt vismaz vienam puikam pižiciņu. cepurīte ir dubultā, savādāku šim laikam nemaz nav jēgas adīt. Atliek vien saņemties otram, pa dienu adīšana gan neveicas, jo pietiek man novērsties, kā no adīkļa nemitīgi tiek izautas adatas un tad ar sejas izteiksmi '' mammu,re ko es atradu!'' tiek pasniegtas man, un tad man atkal sākas darbs no gala:)rīt iesim ārā iemēģināt, tad novērtēšu, vai nevajag vēl kādu stūri pieadīt:)
un mūsu šodienas nodarbības prakstiskais darbiņš(manī joprojām sēž audzinātāja:))
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru